Bailes... bailes par savu nākotni, bailes no vientulības, sāpēm, slimībām, noslēgtas telpas, bailes no augstuma, no tumsas... No kā visa tik mums nav bail. Un, zinot šo savu, vai sev tuvā cilvēka īpatnību, rēķināmies ar to, iemanāmies sadzīvot ar to tā, lai nenodarītu pāri.
Kas tad īsti ir bailes?
Ikviena saprātīga būtne pazīst bailes. Tas ir normāli. Bailes rodas sajūtot briesmas, un tas notiek acumirklī, bez prāta līdzdalības. Bailes bieži biedrojas ar apjukumu. Lielākā daļa eksistenci nodrošinošo procesu ir balstītas uz bailēm.. Tomēr tās ir metafiziskas, konstruktīvas, pozitīvas un relatīvi vājas bailes. Teiksim, ka desmit procenti baiļu ir katrai dzīvai būtnei nepieciešami. Tomēr bailes var būt arī destruktīvas, indivīdu graujošas. Tās sauc par patoloģiskām bailēm. Ja bailes ir reakcija uz reālām briesmām, tad patoloģiskās bailes ir reakcija uz briesmām, kuras reāli neapdraud indivīdu. Arī šīs bailes nav "iedomas". Patoloģiskās bailes ir ļoti mokoša parādība, ko pavada dažādas fiziskās izpausmes - bālums, svīšana, drebēšana, paātrināta sirdsdarbība un c. Izplatītākais patoloģisko baiļu veids ir fobijas (klaustrofobija, agorafobija un c.). Bailes ir spējīgas pamatīgi "nomocīt" ikvienu, kurš tām pakļauts. Tomēr cilvēks, kā jau saprātīga būtne, var cīnīties ar savām bailēm, jo pastāv iespēja izvairīties no nepatīkamām situācijām. Tā simtiem cilvēku lieliski var sadzīvot ar problēmu.
Brīdī, kad apzināmies problēmu, sākas tās risināšana. Bez tam, medicīna piedāvā plašu preparātu klāstu, pat nodarbības, kuras palīdz stabilizēt mūsu psihi un nervu sistēmu. Izvairīties no nepatīkamiem apstākļiem, vai nē, tas ir mūsu pašu ziņā. Bet kā ir ar dzīvniekiem? Cik daudz esam informēti par viņu bailēm? Cik bieži iedomājamies, ka mūsu dzīvnieki ir daudz neaizsargātāki pret dažāda rakstura bailēm. Jautāsiet: no kā gan varētu baidīties milzenis suns ar izteiktu kaušļa slavu, kura teritorijai izvairās tuvoties paši niknākie (arī divkājainie) "cīkstoņas"?
Kas attiecas uz bailēm, tad šīs izjūtas piemīt visām dzīvām būtnēm, tikai daži tās prot maskēt labāk par citiem. Bieži agresija var būt viena no baiļu izpausmes formām. Vai gluži pretēji - pārspīlēta laipnība (dzīvniekiem to dēvēsim par pieglaudību), varētu norādīt uz iespējamām bailēm, teiksim no saimnieka dusmām.. Lai gan dzīvniekiem ir raksturīgi – slēpt savas bailes un sāpes, ne jau visu iespējams noslēpt. Tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no atsevišķā indivīda rakstura. Neaizmirsīsim, ka katram dzīvniekam, pat govij un cūkai, ir savs raksturs. Kur nu vēl sunim, kaķim vai zirgam. Spontāna baiļu izpausme var tikt novērota negaidītās situācijās, kad dzīvnieks ir pakļauts pēkšņam nervu sistēmu uzbudinošam faktoram. Pie šādiem gadījumiem pieskaitāmas svētku uguņošanas, medības, veterinārārsta manipulācijas, traumas, saimnieka prombūtne vai citi neierasti notikumi – viesības ar lielāku viesu skaitu, pirmā pastaiga pavadā, braucieni transporta līdzeklī un tml. Jāievēro, ka dzīvniekam šīs negaidītās stresa situācijas ir daudz grūtāk pārvaramas, jo stāvokli sarežģī apstāklis, ka dzīvnieks, atšķirībā no cilvēka, neizprot jauno, negaidīto situāciju. Tādēļ pielāgošanās vai aprašana ar notiekošo norit samērā lēni, vai atsevišķos gadījumos, nenotiek nemaz.
Dzīvniekiem ļoti spilgti izpaužas tā sauktās “instinktīvās bailes”, kurām pretoties nav iespējams. Tās ir bailes no pērkona, zibens, uguns un ūdens. Parasti šīs bailes dzīvnieki izrāda uzreiz, līdzko nonāk saskarē ar bailes izraisošo priekšmetu, parādību, skaņu un tml.
Baiļu izraisītā stresa izpausmes var būt arī netiešas. Tas nozīmē, ka dzīvnieks savu problēmu demonstrē netiešā veidā. Kā piemēru var minēt, citkārt pilnīgi priekšzīmīgā suņa, pēkšņi sagrauztos apavu pārus. Un, kas gan tur būtu ievērības cienīgs, ja vien stāsts nebūtu par pilnīgi pieaugušu dzīvnieku, kuram šāda rakstura niķi jau senā pagātnē.
Ir noskaidrots, ka pieaudzis dzīvnieks šādā veidā mēdz ne tikai kliedēt garlaicību un skumjas, bet arī demonstrēt problēmas, piemēram – bailes.
Nav noslēpums, ka daudziem raizes sagādā viņu mīluļu nevēlēšanās palikt vieniem mājās. Kādas gan metodes gudrie dzīvnieki neliek lietā, lai norādītu saimniekam uz savu nevēlēšanos (iespējams – bailēm) palikt vieniem. Saimnieka prombūtnes laikā tiek sabojātas guļvietas un apgrauztas mēbeles, izmisīgi gaudots, pat urinēts un izdarīts kas nopietnāks pilnīgi neatļautās vietās… Un skumji ir tad, ja cilvēks mēģina dzīvnieku “audzināt” un saukt pie kārtības ar dažādu sodu palīdzību, pat nepadomājot, ka iepriekšminēto izdarību cēlonis varētu būt bailes. Minēšu vienkāršu piemēru. Iedomāsimies, ka mājās atstātais dzīvnieks pēkšņi izbīstas no negaidītām skaņām kaimiņu dzīvoklī. Tie varētu būt skaļi trokšņi, piemēram, kuri saistīti ar remontdarbiem. Iespējams, ka dzīvnieku tie novedīs izmisumā. Atbildes reakcija uz neizprotamo un neierasto situāciju var būt dažāda - smilkstēšana, gaudošana, trakošana un tml. Vairākkārtīgi dzirdēta situācija, kad suns atstāts automašīnas salonā, to pamatīgi izdemolē. Iemesls? Aculiecinieki zina teikt, ka kāds ir mēģinājis atvērt salona durvis, vai vienkārši kaitinājis dzīvnieku. Zviedrijā, piemēram, cilvēki, kuriem darba dēļ būtu ilgstoši jāatstāj suni mājas vienu, uz darbavietu dodas kopā ar savu mīluli. Pie mums tā rīkoties nav pieņemts…
Joprojām, nepiedodami reti domājam par šobrīd modernā jēdziena "dzīvnieku labturība" jēgu. Vairāk gan saistībā ar produktīvajiem dzīvniekiem. Bieži tiek iegādāti dzīvnieki, nepavisam nerēķinoties ar dotajai sugai un šķirnei piemītošo raksturu un temperamentu. Vēl vairāk - nepadomājam par šī dzīvnieka rakstura saderību ar mūsu dzīves veidu, savām iespējām un viņa vajadzībām. Neaizmirsīsim, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Četrkājainajiem draugiem ir ļoti nepieciešama mūsu izpratane par notiekošo, jo viņiem pašiem nav iespēju lemt savu tālāko likteni.
Tikai mūsu attieksme un vērīga ielūkošanās viņu gudrajās acīs pateiks mums priekšā, kā rīkoties, lai palīdzētu. Lai palīdzētu nebaidīties.
Mēs uzskatām, ka dzīvnieku pienākums ir apsargāt mūs. Tomēr mūsu un tikai mūsu spēkos ir pasargāt viņus un palīdzēt. Latvijā vēl nav īpaši populāri - meklēt veterinārā psihologa palīdzību, bet tādas iespējas pastāv.
Ikvienam, kurš vēl tikai nolēmis iegādāties suni vai kaķi, būtu jānoskaidro, kādas šķirnes dzīvnieks ir pats piemērotākais saimnieka raksturam, dzīves stilam un materiālajām iespējām. Padomu var taujāt Latvijas Kinoloģiskajā federācijā un savam veterinārārstam. Ir atrodama arī pietiekami laba literatūra, kurā aprakstītas šķirņu īpatnības un, kas ir sevišķi būtiski - prasības. Tieši šīs prasības ir noteikti jārespektē, lai līdz minimumam samazinātu risku pakļaut dzīvnieku nevajadzīgam stresam. Jāpiebilst, ka par stresoriem var kļūt arī kļūdas, kuras pielaižam dzīvnieka audzināšanā un turēšanā. Manuprāt, laba vieta, kur noskaidrot visu par sev piemērotāko četrkājaino draugu ir dzīvnieku izstādes.
Ceru, ka šie padomi noderēs tiem, kuri vēl tikai iegādāsies sev "draugu".
Un, ja nu tomēr, pat rūpīgi respektējot jau esošā dzīvnieka vajadzības, neizdodas palīdzēt, iespējams, nepieciešama medikamentoza vai cita terapija.
Lai veicas!

Veterinārārste Vita Būde-Gaile.
Avots:dimela.lv