 |
Sanbernārs |
IZCELSMES VALSTS: Šveice ORIĢINĀLĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 24.03.1993. PIELIETOJUMS: kompanjons, sargsuns un fermas suns. KLASIFIKĀCIJA: 2. grupa: pinčeri, šnauceri, molosi un Šveices ganu suņi un radniecīgās šķirnes 2. apakšgrupa: molosi 2.2. Kalnu tipa suņi Bez darba spēju pārbaudes. ĪSS VĒSTURISKS PĀRSKATS: Uz Lielās Svētā Bernāra Pārejas 2469 m augstumā virs jūras līmeņa 11. gadsimtā mūki nodibināja patversmi, kas deva pajumti ceļotājiem un svētceļniekiem. Tur kopš 17. gadsimta vidus apsardzei un aizsardzībai tika turēti liela auguma kalnu suņi. Par šādu suņu eksistenci liecina zīmējumi kopš 1695. gada un 1707. gadā veiktie ieraksti patversmes oficiālajos dokumentos. Drīzumā šos suņus sāka izmantot kā mūku pavadoņus un it īpaši kā sniegā un miglā pazudušo ceļotāju glābējus. Dažādās valodās publicētās hronikas un Napoleona karavīru, kuri 1800. gadā šķērsoja pāreju, mutiskie stāstījumi par sanbernāriem vēstīja par neskaitāmām no “baltās nāves” izglābtajām cilvēku dzīvībām. Sanbernāra, kas tolaik bija pazīstams kā “Barija suns”, slava 19. gadsimtā izplatījās pa visu Eiropu, un leģendārais suns Barijs kļuva par glābšanas suņa iemiesojumu. Sanbernāra tiešie priekšteči bija reģionā plaši izplatītie lielie zemnieku suņi, kurus dažās paaudzēs, vadoties pēc noteikta ideālā suņa tipa, izveidoja par šķirni, kādu mēs to zinām šodien. Heinrihs Šūmahers no Holligenas pie Bernes bija pirmais, kas 1867. gadā uzrakstīja saviem suņiem ciltsrakstus. 1884. gada februārī tika izveidota “Šveices suņu ciltsgrāmatā “ (SHSB), kurā kā pirmo ierakstīja sanbernāru “Leonu” un arī nākošie 28 ierakstītie suņi bija sanbernāri. Šveices sanbernāru klubs tika dibināts Bāzelē 1884. gada 15. martā. 1887. gada 2. jūnijā, Starptautiskā Suņu audzētāju kongresa laikā, sanbernāru oficiāli atzina par Šveices šķirni un šķirnes standartu noteica par saistošu. Kopš tā laika sanbernārs ir Šveices nacionālais suns. KOPĒJAIS IESPAIDS: Pastāv divas sanbernāru varietātes: - īsspalvainais sanbernārs - garspalvainais sanbernārs Abas varietātes ir ievērojama lieluma, ar proporcionālu, spēcīgu, stingru un muskuļainu ķermeni, ar iespaidīgu galvu un modru sejas izteiksmi. UZVEDĪBA UN RAKSTURS: Pēc dabas draudzīgs. Raksturs no mierīga līdz dzīvespriecīgam, modrs. NOZĪMĪGĀKĀS PROPORCIJAS: Ideālās proporcijās ķermeņa augstums skaustā attiecībā pret ķermeņa garumu (mērot no plecu locītavas līdz sēžas pauguram) = 5:6. Ideāla attiecība starp ķermeņa augstumu skaustā un krūšu kurvja dziļumu redzama sekojošā zīmējumā GALVA: Vispārējos vilcienos: Masīva un iespaidīga. GALVASKAUSA DAĻA: Galvaskauss spēcīgs, plats, skatoties no sāniem un no priekšpuses nedaudz noapaļots; sānos tas ar vieglu liekumu pāriet spēcīgi attīstītos, augstos vaigu kaulos; krasi nolaidens purna virzienā. Pakauša paugurs tikai mēreni izteikts. Uzacu loki stipri attīstīti. Pieres rieva, kas sākas pie purna pamatnes un turpinās pāri visam galvaskausam, izzūd pie pakauša paugura. Āda uz pieres virs acīm veido krunkas, kuras satuvinās pieres rievas virzienā. Kad suns ir satraukts, krunkas kļūst izteiktākas. Uzbudinājumā ausu pamatne veido ar galvaskausa virsdaļu taisnu līniju. Pāreja: Ievērojami izteikta. PURNA DAĻA: Purns: Īss, vienmērīgi plats. Purna muguriņa taisna, ar seklu rievu visā tās garumā. Purna garums ir mazāks par tā dziļumu (mērot pie purna pamatnes). Degungals: Melns, plats un stūrains. Nāsis labi atvērtas. Lūpas: Lūpu malas melnas. Augšžokļa lūpas stipri attīstītas, nokarenas, veidojot platu liekumu degungala virzienā. Mutes kaktiņš paliek redzams. Zobi: Spēcīgi, vienmērīgi izvietoti, pilns komplekts, šķērveida vai taisnais sakodiens. Pieļaujams ciešs pārkodiens. Iztrūkstošs P1 (pirmais premolārs) ir pieļaujams. Acis: Vidēja lieluma. Krāsa no tumši brūnas līdz riekstu brūnai. Mēreni dziļi novietotas, ar draudzīgu izteiksmi un pēc iespējas noslēgtas. Pilna acs plakstiņa pigmentācija. Vēlami dabiski stingri acu plakstiņi. Maza stūraina kroka uz apakšējā acs plakstiņa ar nedaudz redzamu konjunktīvu, kā arī maza kantaina kroka uz augšējā acs plakstiņa ir pieļaujamas. Ausis: vidēja lieluma, augstu un platu novietotas. Spēcīgi attīstīta auss gliemežnīca. Auss skrimstala elastīga, trīsstūra, ar noapaļotu galu. Auss aizmugurējā mala nedaudz atvirzīta nost no galvas, priekšējā mala cieši pieguļ pie vaigiem. KAKLS: Spēcīgs, pakakle mēreni attīstīta. ĶERMENIS: Kopējais iespaids: Kopējais iespaids iespaidīgs un proporcionāls. Augšējā līnija: Labi izteikts skausts. Taisna no skausta līdz jostas vietai. Krusti nedaudz slīpi un vienmērīgi pāriet astes saknē. Mugura: Plata, spēcīga un stingra. Krūšu kurvis: Krūšu kurvis mēreni dziļš ar labi izliektām ribām, bet nesniedzas zemāk par elkoņiem. Vēders un apakšējā līnija: Nedaudz pievilkta virzienā uz aizmuguri. ASTE: Astes sakne plata un spēcīga. Aste gara un smaga, tās pēdējais skriemelis sniedzas vismaz līdz lecamajām locītavām. Kad suns ir mierīgs, aste nokarājas taisni uz leju vai var būt nedaudz izliekta uz augšu pēdējā trešdaļā. Kad suns ir uzbudināts, tā tiek turēta augstāk. KĀJAS: PRIEKŠKĀJAS: Kopējais iespaids: novietojums drīzāk plats, skatoties no priekšpuses - taisns un paralēls. Lāpstiņas: muskuļainas, slīpi novietotas, labi pieguļ krūšu kurvim. Pleci: Vienāda garuma vai tikai mazliet īsāki par lāpstiņām. Leņķis starp lāpstiņu un plecu nav pārāk plats. Elkoņi: pieguļ ķermenim. Priekšpleci: Taisni, ar spēcīgiem kauliem, sausiem muskuļiem. Pēdvidus: skatoties no priekšpuses - vertikāli novietots, skatoties no sāniem - nelielā leņķī. Priekšķepas: Platas, kompaktas ar spēcīgiem, stipri izliektiem pirkstiem. PAKAĻKĀJAS: Kopējais iespaids: Pakaļkājas muskuļainas, ar mēreniem leņķiem. Skatoties no mugurpuses, pakaļkājas ir paralēlas un nav šauri novietotas. Ciskas: Spēcīgas, muskuļainas, ar platiem gurniem. Ceļa locītavas: Ar labiem leņķiem, nav nedz izvērstas nedz satuvinātas. Apakšciskas: Slīpas un diezgan garas. Lecamās locītavas: Mēreniem leņķiem un stingras. Pēdas: Taisnas un paralēlas skatoties no mugurpuses. Pakaļējās ķepas: Platas, kompaktas ar spēcīgiem un stipri izliektiem pirkstiem. Rudimentārie pirksti pieļaujami, ja tie netraucē kustībām. GAITA/KUSTĪBAS: Harmoniskas kustības ar labu pakaļkāju atspērienu. Pakaļkājas kustas vienā līnijā ar priekškājām. APMATOJUMS: Īsspalvainajam sanbernāram: Vilna bieza, gluda, pieguļoša un rupja, ar bagātīgu pavilnu. Uz gurniem apmatojums pagarināts. Aste klāta ar biezu apmatojumu. Garspalvainajam sanbernāram: Vilna gluda, vidēja garuma ar bagātīgu pavilnu. Uz gurniem un krustiem parasti nedaudz viļņota. Priekškājas ar pagarinātu apmatojumu. Gurni ar izteiktām “biksēm”. Īss apmatojums uz purna un ausīm. Kupli apaugusi aste. KRĀSA: pamatkrāsa balta ar mazākiem vai lielākiem sarkanbrūniem plankumiem vai nepārtrauktu sarkanbrūnu plankumu, kurš noklāj muguru un sānus (“apmetnis”). Saraustīts sarkanbrūns apmetnis (sadalīts ar baltu) ir vienlīdz vērtīgs. Svītraina sarkanbrūna krāsa ir pieļaujama. Brūni-dzeltena paciešama. Tumša nokrāsa uz galvas vēlama. Viegla melna nokrāsa uz ķermeņa ir pieļaujama. Krāsu plankumi: Krūtīm, ķepām, astes galam, joslai uz purna, svītrai uz pieres un plankumam uz kakla jābūt baltiem. Vēlama: balta apkakle simetriska melna maska LIELUMS: Minimālais augstums skaustā: suņiem: 70 cm kucēm: 65 cm Maksimālais augstums skaustā: suņiem: 90 cm kucēm: 80 cm Suņiem, kuru augstums skaustā pārsniedz maksimālo, novērtējums netiek samazināts, ja kopskatā tie ir proporcionāli un to kustības ir pareizas. TRŪKUMI: Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei. • Nepietiekami izteiktas dzimuma pazīmes. • Neproporcionāls kopējais izskats. • Stipras krunkas uz galvas, pārmērīga pakakle. • Purns pārāk īss vai pārāk garš. • Uz āru izvērstas apakšžokļa lūpas. • Pārkodiens vai nepilns sakodiens . • Iztrūkstoši zobi izņemot P1 (pirmie premolāri). • Zemu novietotas ausis. • Gaišas acis. • Entropija vai ektropija. • Pārāk vaļīgi acu plaksti. • Ieliekta vai kūkumaina mugura. • Krusti augstāki par skaustu vai izteikti slīpi. • Asti tur saritinātu uz muguras. • Līkas vai stipri izvērstas priekškājas. • Taisnas, mucveidā izliektas pakaļkājas vai satuvinātas lecamās locītavas. • Nepareizas kustības. • Sprogains apmatojums. • Nepilna pigmentācija vai pilnīgs tās trūkums uz degungala, kā arī ap to, uz lūpām un acu plakstiem. • Nepareizi plankumi, piem., sarkanbrūns punktojums uz baltā fona. • Nepareizs temperaments: agresīvs, bikls. DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI: • Apmatojums pilnīgi balts vai pilnīgi sarkanbrūni. • Citas krāsas apmatojums. • Zilas, raibas acis. N.B. Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā. avots:Latvījas Kinokoloģiskā Federācija www.dogs.lv
|
|
